Tradicionālās ekonomikas gudrību no 17. gadsimta, kas pēdējos gados veikti daļēji nāk atpakaļ. Mercantilists baidījās, ka naudu varētu kļūt pārāk trūcīgi, lai uzturētu augsta līmeņa produkciju un nodarbinātību; viņu privileģēts risinājums tika izvēlēta mūzikas kārtības lētu naudu (zemas procentu likmes). Priekštecis 20. gadsimta diskusijas starp Keynesians un monetarists, kas iebilst, klasiskās ekonomikas advokātu, kurš apgalvoja, ka lēts un inflācija varētu izraisīt lielas naudas. Sākotnējā mercantilists, piemēram, John Law, Skotijas finansists (un notiesāts slepkava) uzskatīja, ka valsts ekonomiskā labklājība un politiskā vara nāk no tās dārgmetālu krājumu. Lai palielinātu šo krājumu viņi iebilda pret brīvo tirdzniecību, kas paredzēti, lai samazinātu importa un palielināt eksportu, veidojot tirdzniecības pārpalikums, ko varētu izmantot, lai iegūtu vairāk dārgmetālu protekcionisma politiku favoring . Tas tika apstrīdēta classicists Adam Smith, David Hume, kurš apgalvoja valsts bagātības nāca nevis no tās sastāva dārgmetālu, bet drīzāk no tā krājumi ražošanas resursu (zemes, darbaspēka, kapitāla un tā tālāk), un cik efektīvi tās tiek izmantotas. Brīvās tirdzniecības palielināt efektivitāti, ļaujot valstīm, kas specializējas uz lietām, kurās viņi ir salīdzinošās priekšrocības.